Kaut kur bija noklīdusi viena zeķe un otra vientuļi gulēja skapī vēl cerot, ka tomēr tā otrā atradīsies. Laiks gāja un no zeķes nebija ne ziņas, ne miņas, tad tika lemts vientuļo zeķi likt lietā. Tā kā zeķe nebija tik novalkāta un pēc izskatā bija vēl tāda tīri jauna, tad veicot plastiskās operācijas ar šķērēm, šujmašīnu, krāsām un otām, tā tika pie jauna veidola un kļuva par mobilā telefona maciņu.
Kad dienas tumšā puse ņem virsroku pār dienas gaišo pusi, tad gribās tā vien iedegt kādu citu gaismas devēju. Mūsu mājās jau katru vakaru tiek aizdegtas svecītes, kas māju piepilda ar vieglu vaniļas aromātu, pieļauju, ka šādi rīkojas lielākais vairākums no mums. Kārtējo reizi, pārcilājot mājās esošos darba materiālus un domājot, ko jaunu no tā visa var izveidot, nonācu pie zemāk redzamā gala rezultāta. :)