Meitene, kas iemīlēja Ēģipti

Ēģipte – katram savs atklājums.

„C’mon, atkal uz turieni?” vai „Nu, kad būs kāzas?”, vai „Ak, laimīgā!” un „Atved vienreiz man tos nolādētos papirosus!!”, vai „Jums arvien nepietiek ar neattaisnotiem kavējumiem?” – šīs ir biežāk dzirdētās draugu, ģimenes, pasniedzēju frāzes, kad saku, ka braucu uz Ēģipti. Domāju, ka daudziem no Jums arī pašreiz prātā ienākuši divējādi komentāri, ko raksta beigās uzrakstīt…

Neesmu ne gids, ne romantikas mākts tūrists, tomēr esmu bijusi tur kādas pāris reizes, visādi ir gājis, tomēr gribas atgriezties, jo ir sajūta, ka viss vēl nav redzēts, viss vēl nav aptaustīts, sajusts, sadzirdēts…

Esmu tur bijusi visos gadalaikos, tomēr neko citu kā siltus vakarus un nenormāli karstas dienas neesmu uz savas ādas izbaudījusi, bet, saka, ka ir gan lietus, gan dažbrīd -1 grāds pēc Celsija. Bet vienu gan varu teikt pavisam droši – tad, kad tur saule ir zenītā – tad patiešām ir tā – kā prožektors uz teātra skatuves! Un iedomājieties vēl Valdnieku ielejas balti baltos kapeņu uzkalnus, kad tur saule uzspīd, tad gan acis sprāgst ārā no tās īstās un atstarotās gaismas! Daudz vieglāk ir no rītiem un vakaros, tad var pacelt acis arī bez saulesbrillēm, pie tam saullēkti un saulrieti Ēģiptē ir bijuši vieni no skaistākajiem, ko man nācies redzēt. Protams, ilgi var jūsmot arī par tuksnešu plejādi – gan smilšu, gan mālu, gan akmeņu, gan balti, gan melni, gan brūni… Par Namībijas tuksnešiem saka – mēs raudam šeit iebraucot un raudam no šejienes izbraucot. Tieši to pašu varu teikt par Ēģiptes tuksnešiem. Un vispār, kad atbrauc mājās šeit Latvijā, liekas, ka esi bijis pavisam citā pasaulē, lai gan – tā arī patiešām ir! Tikai 10 000 km uz D un tu esi tur…

Esmu bijusi gandrīz visās lielākajās Ēģiptes pilsētās gan tuvāk, gan tālāk no Sarkanās jūras, tomēr nespēju noteikt Ēģiptes pilsētas modeli un, iespējams, tāda nemaz nav. Daudz ir dažādu mēslu, nepabeigtu māju, klaiņojošu suņu un kaķu, viesnīcu un tūristu, daudz suvenīru veikaliņu un pārdevēju, tomēr katrai pilsētai ir savs stils, izturēšanās, smarža un valoda. Man vienreiz jautāja, kura pilsēta man patīkot labāk – tūristu paradīze Hurgada vai galvaspilsēta Kaira. Es viņiem un sev par brīnumu atbildēju, ka Kaira.

Kaira. Tā ir pārapdzīvota pilsēta – 25 miljoni (Maskava – 10 miljoni) –, kas no dienas dienā tiek nemitīgi pārveidota – taksometru vadītājiem ir speciāla sistēma, kā nogādāt tūristus īstajā vietā – nē, viņi neizmanto kartes, vai, Dievs pasarg’, GPS, viņiem ir sava „taksometristu telefonlīnija”, pa kuru tiek skaidroti izdevīgākie ceļu maršruti. Un Kairā ir neiedomājama satiksme – tas ir daudz trakāk kā Hurgadā, kur ar dažādām frāzēm un izsaucieniem, un nemitīgu pīpināšanu izkļūst no sastrēguma – Kairā tevi taču neviens nedzird!! Kairā mašīnas rullē ātri un bez žēlastības. Man visgrūtākais pārbaudījums bija – šķērsot ielu. Izklausās muļķīgi, bet tur katrs solis var būt pēdējais. Joslu Kairā ir ne mazāk kā četras-astoņas un nekad nav bijis tā, ka kādā no joslām nebrauktu kāda mašīna, un pazemes pārejas – aizmirstiet. Dažreiz liekas, ka ēģiptieši nebaidās no nāves, vai nu viņi vienkārši no bērnības apgūst to, kā šķērsot ielas, iespējams skolā pat ir tāds priekšmets. Viscaur Kairai smaržo pēc dūmojošas ūdenspīpes, svaigiem apelsīniem. Caur Kairu iet Nīlas varenums, un tur nemaz neprasās pēc jūras, jo tu vienmēr esi ieskauts „cilvēku jūrā”, to nu tur netrūkst nemaz. Kaira ir pilna ar zīmolu veikaliem, pilna ar tūristiem, kas staigā zīmolos, pilna tādu suvenīru, kas pat sapņos nerādās… Kaira runā visās pasaules valodās, tomēr izteiktākā man likās bērnu valoda – tā ir uz ielām, lūdzot tev naudu vai kādu nieku, tā ir ekskursijās – visur tev pa priekšu iet kāda bērnu ekskursantu grupa, tā ir veikalos un viesnīcās, tā ir pat lidostās, uzgaidāmajās telpās, tualetēs – smiekli un raudas, runas un aprunas. Jā, jau no bērna kājas ēģiptietis zin, kas viņš ir un kas ir rietumu pasaules cilvēks, un tava vieta kā rietumniekam šajā valstī tiek ierādīta katru dienu no jauna.

Hurgada. Tā mani pārsteidza, pirmkārt jau tīri ģeogrāfiski, 2 gadu laikā tā izauga par apmēram 8 km. Vai tas ir būvniecības progress? Tas ir īsts sprādziens! Lai gan būvniecība kā tāda tur nav īsti līdzīga tai būvniecībai šeit Latvijā. Ja mēs sākumā veicam ģeoloģisko izpēti, dzenam pāļus, veicam mērījumus, ļoti pulējamies pie pagrabstāvu izbūves, tad Ēģiptē liekas uzreiz zemē iedzen metāla stīpas, kas ir ļoti labs bizness Ēģiptē, iebetonē, un tad mauc stāvu pēc stāva. Heh, paskatiet, kādi tik pacēlāji Gaismas pilij Latvijā nav izlikti, bet Ēģiptē „būvnieki” ar trepītēm izlikuši visu pusuzcelto māju un viņiem nebūt nevajag pacēlāju, lai uzbūvētu 5-stāvu māju. Neviena, pilnīgi neviena ēka nav no koka, vai ar koka apdari. Visas mājas kā ar cukura glazūru apgleznotas!! Hurgada man ir 1001 nakts pasaku ilustrācija, kas smaržo pēc grezniem austrumu saldumiem un svaigi žāvētu jēru gaļas, skan pēc Sarkanās jūras viļņu sitieniem pret molu un jaunākajiem mūzikas hītiem, pilna greznu viesnīcu un greznu veikalu, pilna svaigu zemeņu un alabastra figūriņu, pilna neiedomājami daudz ēģiptiešu vīriešu, pilna klubu un mūzikas no agra rīta līdz vēlam vakaram… Tu jūties mūžam jauns un enerģijas pilns.

Esmu izmantojusi daudzas savas priekšrocības šajā valstī. Galvenais ir tas, ka esi sieviete – tas dod daudz. Kairā es biju māte Terēza, kurai vairākas reizes dienā deva rokās zīdaiņus un fotografēja, Hurgadā es biju visu apskates objekts – vienalga, lai kas man arī būtu mugurā, Luksorā es biju līgava katram otrajam pārdevējam, u.t.t. Uzmanības sievietēm tur tiešām netrūkst. Vēl viena priekšrocība – ja esi jauna sieviete, tad tavi vecāki var nopietni daudz kamieļus sev sagrābties! Nu ir tāda tradīcija, ka sievu ēģiptietis nopērk par kamieļiem. Kad manai mammai pirmoreiz prasīja, cik kamieļus viņa grib par mani, viņa teica – es nepīpēju (Camel cigaretes)!! Un pēdējā – ja esi brīva jauna sieviete. Nu mūsdienās šeit jau veidojas mīlestības Meka, uzreiz pēc Parīzes un Sanktpēterburgas. Tomēr ne visas sievietes šeit atrod savu īsto mīlestību, ar to ir jārēķinās jebkurās attiecībās ar jebkuru vīrieti, tomēr ēģiptieši nav tie paši latvieši. Un tas ir jāpieņem. Daudz ir dzirdēts par nelaimīgiem mīlestības stāstiem, kas balstās uz izmantošanu, prostitūciju, reliģiju konfliktu u.tml., bet tā ir jebkur, ne tikai Ēģiptē. Starp citu, man šīs priekšrocības ļoti krita uz nerviem ceļojuma laikā, jo pārāk daudz uzmanības – tas nebūt nav labi, bet jāmācās to uztvert pozitīvi, pretējā gadījumā – pats sev sabojāsi ceļojumu.

Esmu bijis labs tūrists – man ir ļoti daudz suvenīru. Jā, jā, alabastra nieciņi (drīz būs 120 kg alabastra globuss), papirosi, smaržas, koraļļu un gliemežvāku, ēģiptiešu zelta un sudraba rotaslietas, krekliņi, kepkas, vēderdeju nieciņi, grāmatiņas, mini Korāns, kartes, kārtis, blociņi.. Es varētu atvērt šeit Latvijā Ēģiptes suvenīru veikalu! Bet man ir arī vairākas lietas, kas ir tik retajam Ēģiptes tūristam – dažādo tuksneša un kapeņu smilšu, akmeņu paraugi, no jūras izskalotie koraļļi, dažādu tropisko augu paraugi – karātkoks, vairāki kilogrami melnās tējas, safrāns, pipari u.tml. Bet nu mums visiem – Ēģiptē bijušajiem – ir sasodīti daudz iespaidu un iemeslu, kāpēc tur atgriezties. Un katram ir savs stāsts. Pievienojies bariņam iedvesmoto, aizbrauc tu arī un atklāj savu Ēģipti!

Meitene, kas iemīlēja Ēģipti